Tu nevari uzvarēt spēli, kuru Tu nespēlē!

Iespējams, šis skan skarbi, bet tā ir vienkārša dzīves patiesība:
Tavs sapnis neīstenosies tikai tāpēc, ka tu par to domā.
Tas piepildās tad, kad tu beidzot celies un dari.

Ja arī tev ir kāds ilgi lolots sapnis, vēlme vai mērķis, kura sākšanai gaidi “īsto brīdi” – tad zini: vēlāk bieži nozīmē nekad.
Kafija, kas stāv pārāk ilgi, kļūst auksta. Un ar sapņiem ir tieši tāpat.

Kā vispār zināt, kad ir “īstais brīdis”, lai sāktu piepildīt savus sapņus?
Tad, kad bērni izaugs? Kad būs vairāk drosmes un mazāk bailes? Kad būs vairāk laika, naudas, pareizie apstākļi?

Es dziļi ticu, ka dzīvē viss notiek savā laikā.
Bet tikpat stipri es ticu tam, ka neviens sapnis nepiepildās, ja tu neko nedari.
Sēdēt un gaidīt, ka kāda maģiska būtne pēkšņi uzradīsies un atrisinās visu tavā vietā – tā ir pasaka, nevis plāns.

Katras vīzijas īstenošanās pamatā ir – neatlaidīga rīcība.

Ja tu šobrīd jūti, ka dzīve nav tāda, kādu līdz galam vēlies, ja trūkst piepildījuma vai dziļākas jēgas, tad, iespējams, labākais, ko vari izdarīt turpmāko divu minūšu laikā – ir izlasīt šo rakstu līdz galam.

Tu nevari uzvarēt spēli, kuru nespēlē

Dzīve ir kā spēle nevis tāpēc, ka tajā jāuzvar citi,
bet tāpēc, ka uzvaras vispār ir iespējamas tikai tad, ja tu piedalies.
Kustība. Iesaiste. Aktivitāte.

Sāc rakstīt blogu – pat ja nezini, vai kāds to lasīs.
Ej uz jogu – pat ja jūties stīva kā slotas kāts.
Saki “jā” iespējai – pat ja tev ir bail.

Tavās rokās ir spēles poga.
Un tikai tad, kad tu to nospied – kaut kas sāk mainīties.
Ne tāpēc, ka viss uzreiz izdodas. Bet tāpēc, ka ir sākta kustība.

Sākt ir uzvara pati par sevi

Ne katru spēli jāuzvar, lai tā būtu vērtīga.
Dažkārt tu spēlē, lai iepazītu sevi.
Dažkārt, lai atgūtu drosmi.
Un bieži uzvara ir vienkārši tas, ka tu esi sācis.

Tu esi nospiedis “play”.
Tu esi savas dzīves spēlētājs, nevis tikai skatītājs.

Kāpēc mēs tik bieži paliekam malā?

Lai arī ārēji šķiet, ka “vēl nav īstais laiks” vai “neesmu gatavs”, dziļumā bieži slēpjas pavisam cita patiesība – bailes.

No kļūdām.
No sprieduma.
No nezināmā.

Perfekcionisms čukst ausī:
“Ja nevarēsi izdarīt perfekti, labāk nesāc vispār.”
Iekšējais kritiķis pieliek punktu vēl pirms doma sākusies:
“Kur tu ar saviem sapņiem? Visi citi to jau dara labāk.”

Un mēs paliekam novērotāju lomā.
Domājam. Plānojam. Analizējam.
Bet nespēlējam.

Neviens neprasa lielus lēmumus

Varbūt pietiek ar vienu sarunu, ko esi atlicis.
Varbūt ar vienu hobiju, ko sirds sen alkst pamēģināt.
Varbūt ar vienu teikumu, ko beidzot sev pasacīt: “Es drīkstu sākt.”

Spēle nesākas tad, kad esi gatavs uzvarēt.
Tā sākas tad, kad tu saki sev: “Es pārņemu vadību pār savu dzīvi.”

Pajautā sev:
Kura spēle šobrīd manā dzīvē stāv neuzsākta?
Kas ir tas, par ko es klusībā sapņoju, bet vēl neesmu uzdrošinājies spert pirmo soli?

Neviens nesola, ka būs viegli.
Bet dzīvē vienmēr būs divi riski –
spēlēt un zaudēt,
vai sēdēt malā un nekad neuzzināt, uz ko tu patiesībā esi spējīgs.
Ar kuru no tiem tu esi gatavs sadzīvot?

Neviens nezaudē spēli, kurā ir ar visu sirdi. Bet drošs zaudējums ir garantēts tiem, kas paliek malā.