Vai tu pats bloķē savu laimi? 6 soļi, lai atbrīvotos no upura domāšanas
Vai esi pieņēmis upura lomu?
Cilvēki bieži izmanto bezpalīdzības scenārijus, lai attaisnotu savas neveiksmes, iegūtu apkārtējo žēlumu vai saglabātu savu esošo komforta zonu. Upura loma izpaužas caur domām un vārdiem, kas norāda uz ticību, ka pasaule pret mani ir netaisnīga: "Kāpēc dzīve ar mani tā izrīkojās?", "Ar mani nekad nekas labs nenotiek.", "Es esmu tik daudz cietusi, un neviens mani nesaprot.", "Es nekad nebūšu pietiekami laba.", "Neviens mani nenovērtē, kā es esmu pelnījusi."
Ja regulāri dzirdi sevī vai citos šāda veida frāzes, pastāv liela iespēja, ka šis cilvēks (bieži neapzināti) uztver sevi kā upuri.
Kā šāds domāšanas veids ietekmē cilvēka dzīvi?
Cilvēki, kas nonāk emocionāli nepatīkamā stāvoklī, nereti meklē veidus, kā sevī vai citos izraisīt žēlumu. Tas ir psiholoģisks mehānisms, kas rada ilūziju par to, ka esmu rīkojies pareizi, bet apstākļi ir vainojami pie tā, kur esmu nonācis.
Upura jeb sevis žēlošanas domāšana rada sekas, kas liedz mainīt realitāti:
Atbildības novelšana – Cilvēks tic, ka viņš pats nespēj neko mainīt, tāpēc vaina tiek meklēta citos – sabiedrībā, valdībā, vecākos, partnerī vai liktenī.
Mazina pašapziņu – Ilgstoša uzturēšanās upura lomā veicina pārliecību, ka cilvēks nav spējīgs kaut ko mainīt savā dzīvē, kas noved pie depresīvas domāšanas.
Rada negatīvu enerģiju – Pastāvīga sūdzēšanās un negatīvas domas piesaista vēl vairāk negatīvu pieredzi, jo cilvēks neapzināti manifestē savu realitāti caur domām un vārdiem.
Ierobežo iespējas – Cilvēks ar upura mentalitāti reti kad uzņemas iniciatīvu, lai mainītu apstākļus. Viņš tic, ka lietas notiek ar viņu, nevis viņa paša rīcības dēļ.
Rada grūtības attiecībās – Nepārtraukta žēlošanās var novest pie tā, ka apkārtējie sāk distancēties, jo neviens nevēlas būt blakus cilvēkam, kas pastāvīgi uztver sevi kā cietušo.
Kā atpazīt un pārtraukt upura domāšanas ciklu?
Lai izkāptu no upura lomas, pirmais solis ir apzināties, ka šīs domas ir pašdestruktīvas un kavē personīgo izaugsmi. Nākamais solis ir pārņemt kontroli pār savu prātu un sākt veikt izmaiņas:
Tava realitāte mainās tad, kad tu apzināti maini savu prātu – savas domas, uzskatus un pieņēmumus. Ja šīs pārmaiņas šķiet pārāk vienkāršas, lai būtu patiesas, atceries, ka viss ģeniālais ir vienkāršs – vismaz konceptuāli, bet ne vienmēr viegli izpildāms.
Maini savu naratīvu – Sāc pamanīt, kā runā par savu dzīvi. Piemēram, "Es nekad neesmu pietiekami laba" var aizvietot ar "Es katru dienu attīstos un uzlaboju savas prasmes".
Atrodi saknes – Pajautā sev: "Kāpēc es jūtos kā upuris? No kurienes šis uzskats radies? Vai tas tiešām ir objektīvi patiess?"
Izbeidz vainot citus – Pieņem, ka tava dzīve ir tavu lēmumu un domu rezultāts. Neviens cits nav atbildīgs par tavu laimi vai neveiksmēm.
Trenē pateicības domāšanu – Katru dienu atrodi vismaz trīs lietas, par kurām vari pateikties. Tas ātri maina fokusu no trūkumiem uz pārpilnību.
Uzņemies atbildību – Sāc pieņemt lēmumus, kas veicina izaugsmi. Ja kaut kas neizdodas, nenolaid rokas, bet mācies no tā un ej uz priekšu.
Veido spēcīgu pašizziņu – Strādā ar savu pašapziņu un ticību saviem spēkiem. Jo stiprāks tu esi mentāli, jo mazāka būs vajadzība pārnest atbildību uz ārējiem faktoriem.
Tavs prāts nosaka tavu realitāti
Kā teicis Seneka: "Viss ir vienkārši, kamēr tas nav jādara pašam."
Un tieši darbs ar savu prātu ir visgrūtākais uzdevums, taču tas, kurš iemācās ar to sadraudzēties, atver sev jaunus apvāršņus – gan karjerā, attiecībās, finansēs, gan visā dzīvē kopumā.