Kāpēc nevaram pārstāt salīdzināt sevi ar citiem cilvēkiem?

Labs un slikts, skaists un neglīts, gudrs un ne tik gudrs- jau no bērnības tiekam mācīti uztvert pasauli caur pretstatiem.

Vai bieži pieķer sevi pie tādām domām, kā: "Viņam iet labāk nekā man...", "Viņa izskatās laimīgāka...", "Es nekad nebūšu tik veiksmīgs kā..."? Šīs domas var šķist nevainīgas, bet, tas tā nav.

Salīdzināt sevi ar citiem nav nekas neparasts. Tā ir dabiska cilvēka smadzeņu funkcija, kas palīdzējusi izdzīvot un pielāgoties sabiedrībai jau no senatnes. Domājot par citiem un viņu sasniegumiem, tu it kā mēģini atrast savu vietu pasaulē, izprast savas stiprās un vājās puses. Taču šim procesam ir arī tumšā puse – nepārtraukta salīdzināšanās var novest pie mazvērtības sajūtas, trauksmes un pat depresijas.

Sociālā salīdzināšana- kāpēc mēs to darām?
Psihologs Leons Festingers 1954. gadā izvirzīja sociālās salīdzināšanās teoriju, kas apgalvo, ka cilvēkiem ir iekšēja nepieciešamība vērtēt sevi, un viņi to dara, salīdzinot sevi ar citiem. Šis salīdzināšanās mehānisms palīdz noteikt, kur mēs atrodamies sociālajā hierarhijā, un dod virzienu, kur tiekties.

Pastāv divu veidu salīdzināšanās:
Augšupejošā salīdzināšanās – mēs skatāmies uz tiem, kuri, mūsuprāt, ir veiksmīgāki, gudrāki, skaistāki vai laimīgāki. Šāda salīdzināšanās var būt iedvesmojoša, bet bieži vien tā rada nepietiekamības sajūtu un mazvērtību.
Lejupejošā salīdzināšanās – mēs salīdzinām sevi ar tiem, kuriem, mūsuprāt, klājas sliktāk. Tas var sniegt īslaicīgu mierinājumu, bet ilgtermiņā neveicina izaugsmi.

Sociālie mediji – salīdzināšanās katalizators
Mūsdienās salīdzināšanās ir kļuvusi vēl intensīvāka, pateicoties sociālajiem medijiem.
Agrāk cilvēki sevi salīdzināja ar saviem kaimiņiem, kolēģiem vai draugiem. Tagad esam pieslēgti globālajam tīklam, kur katru dienu redzam citu cilvēku panākumus, ceļojumus, skaistumu un it kā perfekto dzīvi. Sociālie mediji rada ilūziju, ka citi dzīvo bezrūpīgi un veiksmīgi, kamēr mana dzīve šķiet mazāk interesanta.
Bet vai tu redzi realitāti? Nē. Tu redzi īpaši atlasītus mirkļus. Veiksmīgus kadrus, nevis neveiksmīgas dienas. Tu redzi sasniegumus, nevis to, cik daudz vilšanās un pūļu bija aiz tiem. Tu redzi kādas modeles tīro, gludo ādu, neticiami plakano vēderu un neeksistējošo celulītu, bet aizmirsti par perfekto leņķi, gaismu un veselu komandu, aiz tā- vizāžists, stilists, fotogrāfs. (Un vēl neaizmirsīsim par fotošopu). 

Kā sevis salīdzināšana ar citiem ietekmē cilvēka dzīvi?
Salīdzināšanās problēma slēpjas tajā, ka tā tev liek mērīt savu dzīvi pēc citu mērauklas. Bet kāds tam ir sakars ar tevi? Tu neesi viņi.
Padomā par to – kāpēc tev ir svarīgi būt tieši tur, kur ir kāds cits? Kāpēc tev šķiet, ka tava vērtība ir atkarīga no tā, kā tu izskaties salīdzinājumā ar citiem? Un vai tu esi apzinies, ka citi, iespējams, domā tieši tāpat par tevi?

Kā teicis Teodors Rūzvelts: “Salīdzināšana ir prieka zaglis.” Un tiešām – brīdī, kad sākam salīdzināt savu dzīvi ar citu dzīvi, pazaudējam spēju patiesi novērtēt to, kas pašiem jau ir.

Kā būtu, ja tu sāktu vairāk salīdzināt sevi ar savu vakardienas versiju, nevis ar citiem?
Tev nav jābūt kādam citam, lai būtu veiksmīgs, laimīgs un piepildīts. Tava dzīve ir vērtīga tāda, kāda tā ir. Tu vari iedvesmoties no citu cilvēku panākumiem, bet tev nav jāļauj tiem noteikt, kas tu esi vai cik liela ir tava vērtība.