Mana ceļa sākums: Kristiāna Ruble

Ja tu šodien stāvi uz vietas un nezini, kur iet, es ceru, ka mans stāsts būs iedvesma un atbalsts, lai arī tu uzsāktu savu ceļu.
- Kristiāna Ruble

Ko es vēlos teikt par sevi?
"Es esmu cilvēks – ar sapņiem, mērķiem un izaicinājumiem. Esmu daļa no pasaules, kas ir daudz lielāka par mani, un tomēr katrs solis, ko speru, veido šo pasauli. Mans ceļš nav īpašs priekš kāda, bet tas ir īpašs man – pilns ar kļūdām, mācībām un izaugsmi. Es nevēlos būt kā citi. Es vienkārši esmu tā, kas esmu – un tas ir viss, kas man ir nepieciešams, lai piedzīvotu visbrīnišķīgāko pieredzi, ko dzīve spēj sniegt."

Tāds ir mans skatījums uz cilvēka ceļu dzīvē. Vai tas rezonē ar tavu skatījumu?
Ja "jā", tad turpini lasīt! Ja "nē", tad es dziļi iesaku tev turpināt lasīt.

Es savu stāstu nesākšu no bērnības, traumām, pārdzīvojumiem, sāpēm, vilšanās mirkļiem un bailēm – to galu galā esam piedzīvojuši visi, katrs savā individuālajā izpildījumā. Mans ceļš, ko atklāšu jums, sākas no pirmās satraucošās apziņas domas: "Es vairs tā turpināt dzīvot nevēlos!"

Cik daudz cilvēks spēj mainīties piecu gadu laikā? Atgriežoties atpakaļ, tas bija laiks, ko šodien varu saukt: "Mana ceļa sākums".

Brīdis, kad es pirmo reizi tā kārtīgi apjēdzu – es neesmu laimīga ar dzīvi, kādu šobrīd dzīvoju; manī mīt milzīga tukšuma un vientulības sajūta; manu ikdienu vada ieradumi, kas kaitē manai izaugsmei; es dzīvoju attiecībās, kurās nepārtraukti esmu atkarīga no otra cilvēka – sagaidot, kad viņš man sniegs patiesu piepildījumu, mīlestību, apmierinās manas gaidas – visu, kas manā izpratnē toreiz definēja laimi; mans draugu un paziņu loks ir cilvēki, kuriem neinteresē izaugsme; galu galā es jūtos tā, ka dzīvei nav jēgas, bet dziļi sirdī zinu, ka tāda ir – es vienkārši nesaprotu, kur to meklēt. Sajūta tāda, ka nav ne zināšanu, ne prasmju, ne talantu, ne pārliecības, ne drosmes, ne pašai savas ģimenes vai mājas, tikai darbs un dzīvesstils, kas man apnicis.

Tad nu seko mans jautājums tev: "Cik ilgu laiku tev jāgaida, kopš brīža, kad apzinies, ka vēlies kaut ko mainīt, līdz tas patiešām mainās?"

Apziņa ir pirmais solis – dziļāka izpratne par konkrēto situāciju. Mana stāsta turpinājums pēc apziņas atklāšanas...
"Kaut kas ir jāmaina!" Bet kas tas būtu? Divdesmit gadus jaunas sievietes prātā tie, acīmredzot, būs apstākļi. Jāmaina darbs, vide, māja un vispār – ziniet, varbūt pat valsts. Tā nu pāris nedēļas vēlāk es dzīvoju Nīderlandē, kur pirmo reizi dzīvē vispār sāku novērtēt to, kas man bija Latvijā. Ārējā vidē ir nomainīts šķietami viss, kas bija iespējams, bet kāpēc iekšēji ir tā pati vientulības sajūta? Kāpēc mani joprojām vada vecie ieradumi? Kur ir mana laime? Un tad nāk vēl viens atklāsmes brīdis... "Viss ir vēl briesmīgāk nekā pirms tam". Tagad man ir darbs un dzīvesstils, kas man nevis apnicis, bet – vārda vistiešākajā nozīmē – riebjas. Tukšuma sajūta aug katru dienu, tiek pieņemti uz emocijām balstīti lēmumi, kas ir tālu no stabila, jēgpilna vai izaugsmi veicinoša ceļa. Kļūda pēc kļūdas, vēl briesmīgāk – kļūdas ir vienas un tās pašas. Un tas ir tas, kas liek justies pavisam slikti... Esmu nomainījusi visu ārējo vidi – tas nepalīdzēja. Tad kas man atliek? Ko vēl es varu mainīt?

Vai esi izpratis dzīves likumus? Ja jā, tad, iespējams, jau zini – dedzīgas alkas piepildās, ja vien esam gatavi atvērt acis, ieraudzīt un pieņemt savas iespējas.

Manā gadījumā tās bija dedzīgas alkas pēc pārmaiņām...
Pavisam netīšām manās rokās nonāca grāmata, kas tolaik – man vēl nezinot – mainīs visu manu turpmāko dzīvi jeb, vēl konkrētāk, mani pašu. Es biju atbraukusi atvaļinājumā uz Latviju kopā ar cilvēku, ar kuru biju attiecībās. Kamēr viņš gaidīja, kad beigsies mans friziera apmeklējums, puisis grāmatnīcā iegādājās Marka Mensona grāmatu "Smalkā pofigisma māksla", jo man, tā teikt, ir "neliela" problēma ar "visu uztveru pārāk personīgi".
Kāpēc nepamēģināt palasīt grāmatu? Turklāt tā bija dāvana (kā beigās izrādījās – visbrīnišķīgākā dāvana, kādu jebkad esmu saņēmusi).

Iepriekš nekad nebiju lasījusi šāda veida literatūru – self-help books, izaugsmes grāmatas un citu cilvēku cēlāko domu pierakstus. Tas viss man bija svešs. Lasot pirmo reizi šādus darbus, es uzzināju, ka pārmaiņām, tam, ko es vēlējos visvairāk... ir jāsākas no manis pašas. Man tas bija dzīvi mainošs atklājums.

Zināšanas. Vai aptver, cik daudz var mainīties, kad pieņemam savas atklāsmes?
Kā rodas atklāsmes? Mana dzīve rāda, ka tās nāk no zināšanām un pieredzes – tās savienojas, paplašinās apziņa un rodas atklāsme. Tad kādas atklāsmes var rasties, ja mēs neapgūstam jaunas zināšanas un mūsu dzīves pieredze nav, tā teikt, no spožākajām? Teikšu godīgi – diezgan šaubīgas atklāsmes. Vai pat vispār nekādas. Un pretēji, ja sākam paplašināt zināšanas, uz kuru pamata varam arī veidot citādāku pieredzi. Kādas atklāsmes rodas tad?

No atklāsmes ''Tā turpināt es vairs nevēlos'' es nonācu līdz ''Es varu mainīties un mainīt savu dzīvi''. Kad sapratu, ka viena grāmata tik ļoti spēj iedvesmot un mainīt manu domāšanu, es nodomāju – ko spēj desmit grāmatas? Nolēmu izmēģināt, un šeit sākās mana mīlestība pret pašizaugsmes grāmatām. Tās mani noveda līdz nākamajām dedzīgām alkām: ''uzzināt vairāk, izprast sevi, iepazīt cilvēku domāšanu utt.''.
Es sāku meklēt iespējas, kā to izdarīt. Iestājos augstskolā ''Personāla psiholoģijas un cilvēkresursu vadības'' programmā, kas lika man iemīlēt psiholoģiju; es meklēju tiešsaistes kursus, lekcijas, maratonus – visu iespējamo, kur iemācīties ko jaunu; nopirku kladi un sāku izzināt sevi – izmantoju skolā un kursos apgūto, grāmatās izlasīto; sāku klausīties podkāstus un izmantot digitālo vidi, lai uzzinātu un apgūtu jogu, meditāciju, pareizu elpošanu, veselīgu ēšanu un citus sev interesējošus aspektus. Es pilnībā pievērsos sev, izzināju sevi, atklāju jaunas atklāsmes un galu galā mainījos divu gadu laikā tik stipri, ka mainījās arī mana dzīve, izvēles, attiecības – viss, ko tik ļoti biju vēlējusies, lai mainās.

Kam gatavoties, kad mēs maināmies kā personības? 
Lielām pārmaiņām! Vecais ''es'' vairs nav, ir dzimis jauns ''es'' – ar jaunu pieredzi, zināšanām, ieradumiem, mērķiem, pārliecību un vīziju. Noteikti ir kāds, kuram vecais ''es'' patika labāk, tādēļ ne tikai es pati mainos, bet arī vide un attiecības. Svarīgākais ir tas, kur tu redzi sevi nākotnē un kāds cilvēks tu vēlies būt. Nekad nebaidies no pārmaiņām – tās vienmēr liek pamest komforta zonu, bet tieši tur rodas izaugsme.

Pamest komforta zonu – tas vecajai ''es'' vienmēr ir bijis smagi, bet jaunā ''es'', neskatoties uz bailēm, mēģinās, jo pie manis ir atnākusi atziņa, ka izaugsmi nav vienkārši iespējams sasniegt un tad dzīvot laimīgi, turpinot kā iepriekš. Kad tu esi nostājies uz izaugsmes ceļa un ieguvis to sajūtu – ''šādi dzīvot man patīk, tieši tā es vēlos turpināt'' –, tu atskārt, ka turpmāk viss būs savādāk. Tu pati esi atbildīga par savu laimi. Ar to sākās mans ceļš mājup – no sevis pie sevis. Es pārvācos atpakaļ uz Latviju, pārtraucu attiecības, kurās biju dzīvojusi pēdējos sešus gadus. Nākotne šķita tik neskaidra kā vēl nekad iepriekš. Es jutu vien to, ka beidzot dzīvē esmu uz pareizā ceļa un spēju būt laimīga – tikai ar sevi vien.

Kas notiek, kad mums beidzot ir zināšanas un mēs liekam tās lietā, lai veidotu pilnvērtīgu dzīvi? Notiek viss skaistākais, kas var notikt – mēs apzināti veidojam savu nākotni.

Atgriešanās Latvijā – atkal jauns sākums, tikai šoreiz ar apziņu un izpratni. Es uzzināju, ka man ir ģimene, kura mani mīl un atbalsta. Lai arī cik muļķīgi tas neizklausītos, bet iepriekš nebiju to sapratusi. Es iemācījos baudīt laiku ar sevi, nejūtoties vientuļa. Es iemīlēju sevi no jauna – vai, patiesībā, vispār pirmo reizi. Es pieņēmu pārmaiņas ar atplestām rokām un sāku definēt savus mērķus, kuri man beidzot bija. Es zināju, ka vēlos no dzīves daudz, un zināju, ka tā man to sniegs, ja mani pavadīs mīlestība pret sevi, ticība sev, apziņa, neatlaidība, pārliecība, dedzīgas alkas un vēlme vienmēr mācīties un attīstīties.

Nākotne – kādu dienu tā kļūs par tavu tagadni. Ko tu dari šodien, lai nākotnē atrastos tur, kur vēlies būt?

Kur es esmu šobrīd? Es dzīvoju dzīvi, kādu pirms pieciem gadiem savos skaistākajos sapņos tikai kvēli vēlējos. Es atradu savu ceļu, un es zinu, ka vairs neesmu pašā tā sākumā – es izvēlos tam sekot ik dienas. Es zinu, ka cilvēka ceļa gals ir mūža beigas. Tas var būt garš, īss, ar akmeņiem pa vidu, taciņām prom no ceļa, zīmēm, kas aicina nogriezties, un zīmēm, kas aicina turpināt tam sekot. Tavs ceļš ir unikāls, un nav neviena cilvēka, kas kādreiz ir gājis vai vēl ies tieši tādu pašu ceļu. Un ziniet, kas ir pats interesantākais? Šis ceļš nav paredzams, bet tu izvēlies, pie kuras zīmes nogriezties, kuram akmenim pārkāpt, kuru pastumt malā vai aiz kura palikt.

Vai tu mīli savu dzīvi, kāda tā ir šodien?

Es saku skaļu ''JĀ'', jo esmu izvēlējusies būt laimīga! Ja man būtu iespēja mainīt kaut ko savā dzīvē, es nemainītu neko, jo es mīlu savu dzīvi – ar visu tās krāšņo un drūmo pieredzi. Es esmu bezgala pateicīga ikvienam cilvēkam, kam manā dzīvē ir bijusi nozīme, arī tiem, kas manā dzīvē vairs nav, jo ik katra pieredze mani ir novedusi līdz sievietei, kāda esmu šodien, līdz dzīvei, ko dzīvoju ar gandarījumu un pateicības pilnu sirdi.

Dvēseles augļi – mans ceļš pie sevis.

Tieši šī iekšējā transformācija radīja ideju par Dvēseles Augļiem. Mana vīzija bija radīt kaut ko, kas palīdzētu cilvēkiem apzināties savas spējas, potenciālu un iekšējo spēku. Tāpēc es izveidoju šo konceptu – vietu, kur cilvēki var rast iedvesmu, zināšanas un instrumentus, lai veidotu dzīvi, kas viņiem sniedz piepildījumu. 

Un tagad es uzdodu tev šo jautājumu: Kas ir tas, kas šobrīd tevi kavē dzīvot tādu dzīvi, kādu patiesi vēlies? 
Atbilde var nebūt tūlītēja, bet es ticu – ja tu esi šeit un lasi šo, tad kaut kur sirdī tev jau ir sākusies transformācija. Un tas ir sākums. 
Lai kur tu šobrīd atrastos savā ceļā, zini – tevī jau ir viss nepieciešamais, lai radītu dzīvi, par kuru sapņo. Es atradu savu ceļu. Un, ja es varēju, tu arī vari.

Ar mīlestību,
Kristiāna